EDI rašanās vēsture: kara loģistika, teletaips un aviācija

Runā, ka EDI radīja ASV armijas seržants Eds Gilberts (Ed Guilbert) 1948. gadā Berlīnes blokādes laikā. Viņa izgudrotā metode lika pamatus elektroniskās datu apmaiņas (Electronic data interchange) tehnoloģijai, kas tagad tiek plaši izmantota rūpniecībā, tirdzniecībā, loģistikā, finanšu un citās nozarēs.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, 1945. gada maijā Berlīne tika sadalīta četrās zonās, kuras kontrolēja Lielbritānija, ASV, Francija un PSRS. Pēc trim gadiem attiecības starp sabiedrotajiem ievērojami pasliktinājās, un Padomju puse sāka rietumu Berlīnes ekonomisko blokādi. Pārtikas produktu piegāde uz rietumu valstu kontrolētajām zonām bija iespējama tikai pa trim gaisa koridoriem, kas bija saskaņoti ar PSRS jau pirms Vācijas kapitulācijas.

Kravu piegāde Berlīnes blokādes laikā

1948. gada jūnijā ASV gaisa spēku kara lidmašīnas sāka piegādāt nepieciešamākos pārtikas produktus rietumu Berlīnei, kurā dzīvoja apmēram 2 milj. cilvēku. Pirmo reizi vēsturē šāda liela apmēra kravu piegāde pa gaisu bija jāveic īpaši ātri. Apmēram 30 km platie gaisa koridori tika izmantoti tikai vienvirziena kustībai lidmašīnām, kas atlidoja no Berlīnes, Hamburgas vai Frankfurtes. Pilotiem bija tikai viena iespēja veiksmīgi nolaisties, ja to neizdevās izdarīt pirmajā reizē, lidmašīnai ar kravu bija jālido atpakaļ. Šāda sistēma ļāva lidmašīnām nosēsties Berlīnē ik pēc trim minūtēm, bet to atrašanās uz zemes ilga apmēram 30 minūtes.

Katru dienu uz Berlīni tika piegādātas apmēram 2000 tonnu smagas kravas. 1949. gada aprīlī tika sasniegts savdabīgs rekords: 24 stundu laikā tika veikti 1398 reisi.

Šādos saspringtos apstākļos preču iekraušana un izkraušana notika ātrāk, nekā tika apstrādāti to pavaddokumenti. Jāatceras, ka tas bija tikai 20. gadsimta vidus, kad izmantotās tehnoloģijas vēl aizvien bija diezgan primitīvas un bija nepieciešams daudz manuālā darba.

ASV armijas vecākais seržants Eds Gilberts piedāvāja risinājumu, kā efektīvi apstrādāt lielu daudzumu kravas pavaddokumentu. Lai samazinātu darba slodzi virszemes dienestu darbiniekiem, kuri tikko spēja apstrādāt saņemtos un nosūtītos dokumentus, viņš izdomāja īsu standarta ziņojumu (kravas pavadzīmju) sistēmu. To varēja izmantot, ņemot talkā tolaik esošos sakaru līdzekļus – telegrāfu, tālruni un teletaipu.

Teletaips „Siemens T100”

Gilberta izveidotā sistēma konvertēja sagatavotos dokumentus standartizētos ziņojumos dažādās valodās un formātos, un tā darbojās līdzīgi kā Morzes ābece. Seržanta izdomātais vienotais loģistikas informācijas apmaiņas veids ļāva labāk kontrolēt visu piegādes procesu un nodrošināja tūkstošiem tonnu kravu izsekojamību visā blokādes laikā, kas ilga 13 mēnešus.

Šajā laikā jau labu brīdi gaisā virmoja idejas par efektīvu informācijas pārsūtīšanu. Jau desmit gadus pirms Otrā pasaules kara tika radīts teletaips – burtraksta telegrāfa aparāts, ar kura starpniecību varēja pieņemt un nosūtīt teksta ziņojumus. Šīs ierīces priekštecis bija lentes telegrāfa aparāts, kas tika izmantots no 1870. gada, lai pārsūtītu akciju biržas informāciju. Ierīce drukāja tekstu uz šauras nepārtrauktas papīra lentes ar ātrumu viens simbols sekundē.

Teletaips bija modernākais telegrāfa aparāts, kas ļāva ātri savienoties ar dažādiem abonentiem un nosūtīt tiem individuālus ziņojumus. Šādi ziņojumi tīklā tika pārsūtīti, izmatojot īpašu 5 bitu Bodo kodu, jo Morzes ābece šim mērķim vairs nebija piemērota. Informācijas apmaiņas ātrums pieauga vairākas reizes. Vācijā un Lielbritānijā sāka darboties „Telex” tīkls, kas nodrošināja, lai abonenti, kuriem ir teletaipi, varētu sazināties savā starpā.

Ar teletaipa starpniecību tiek pārsūtīta informācija Otrā pasaules kara laikā

Saskaņā ar starptautisko vienošanos „Telex” ziņojumi tika atzīti par dokumentiem, bet „Telex” tīkls ‒ par to pārsūtīšanas kanālu. Periodā starp kariem un pēc kara tīkls pārsvarā tika izmantots uzņēmējdarbības komunikācijai. Tas palīdzēja atrisināt vienu no galvenajiem šķēršļiem – lēno dokumentu pārsūtīšanu pa ierasto pastu. Jaunais informācijas apmaiņas veids uzņēmējdarbībai sniedza tolaik nepieredzētas priekšrocības un, var teikt, lika pamatus elektroniskajai dokumentu pārvaldībai.

Amerikāņu seržants, kurš izdomāja veidu, kā vienkāršot loģistikas dokumentu apstrādi, kļuva par EDI pamatlicēju. Informācijas tehnoloģijas, kas attīstījās vēlāk, ļāva pilnībā atteikties no papīra formāta dokumentiem.

328 dienas ilgās Berlīnes blokādes laikā amerikāņi veica aptuveni 278 000 reisu un pārvadāja dažādas kravas vairāk nekā 2,3 milj. tonnu apmērā. Pēc blokādes beigām zuda nepieciešamība koordinēt kravu pārvadājumus. Lielākajā daļā saimniecības nozaru temps kļuva ievērojami lēnāks nekā operācijas laikā. Tikai pēc divām desmitgadēm atkal sāka izmantot šo tehnoloģiju.

Sestajā gadu desmitā bijušais seržants Gilberts, strādādams korporācijā „DuPont”, radīja ziņojuma formātu, kas paredzēts informācijas par kravu nodošanai elektroniskā veidā. EDI „tēvs” pilnveidoja savu sākotnējo ideju, un dokumentu apmaiņu tagad varēja īstenot, neizmantojot papīru.